Pāri eļļainajiem, asfaltam līdzīgajiem ūdeņiem virpuļoja vēja sīpas. Uztūkušas kā strutaini augoņi, šūpojās ūdenszāles, un sastingušas ķirzakas saritinājušās gulēja uz lēpju lapām. Nokaltušā kokā sēdēja gārnis. Beidzot, rūsganos tvaikos tinusies, skatieniem pavērās savanna ar saltā vējā drebošiem augiem. Cilvēki atguva drosmi un, izbriduši meldru biezokņus, beidzot spēra kāju uz cietas, ar zāli apaugušas zemes. Šeit viņu drudžainais satraukums pēkšņi pierima, cilvēki nogūlās uz zemes un sastinga kā miruši; sievietes panesa visu vieglāk nekā vīrieši, tikai tās, kas bija pazaudējušas purvos bērnus, gaudoja kā vilku mātes; kuras bija izglābušas savus mazuļus, pacēla tos uz augšu, pretim padebešiem. Rītam uz- austot, Faums, ņemot palīgā pirkstus un zarus, pārskaitīja savu cilti. Katrs zars apzīmēja abu roku pirkstu skaitu. Ciltī bija palikuši dzīvajos četri zari karavīru, vairāk nekā seši zari sieviešu, kādi trīs zari bērnu un daži sirmgalvji.
Vecais Gūns teica, ka esot palicis dzīvs viens vīrietis no pieciem, viena sieviete no trim un viens bērns no vesela zara.
Ulamri izjuta, cik smaga ir milzīgā nelaime. Viņi saprata, ka ciltij draud bojā eja. Dabas spēki kļuvuši vēl draudīgāki, un ciltij būs jāklīst pa pasauli nožēlojamai un neaizsargātai.
Izmisums sagrāba pat vīrišķīgo Faumu. Viņš vairs nepaļāvās uz savām milzīgajām rokām. Viņa lielajā, cietiem sariem apaugušajā sejā, viņa dzeltenīgajās leoparda acīs vīdēja nāvīgs nogurums, viņš aplūkoja brūces, ko bija cirtuši ienaidnieka šķēpi, nolaizīdams asinis, kas sūcās no ievainotā pleca.