Viņš pūlējās atsaukt atmiņā kaujas ainu. Ulamri uzsāka cīņu. Faums ar rungu šķaidīja ienaidnieku galvas. Ulamriem vajadzēja iznīcināt svešās cilts vīriešus, nolaupīt viņu sievietes, nodzēst ienaidnieka uguni, aizdzīt svešiniekus uz savannām un necaurejamiem mežiem. Bet kas notika īstenībā? Kāpēc ulamri bija metušies bēgt, kāpēc sāka brīkšķēt viņu kauli, kāpēc no viņu uzšķērstajiem vēderiem gāzās laukā iekšas, kāpēc no viņu lūpām izlauzās nāves vaidi, bet nometnē iebrukušie ienaidnieku bari iznīcināja svēto uguni? Tā sev jautāja nogurušais Faums, juzdams plecos nežēlīgu smagumu. Šīs atmiņas viņu satracināja tā, ka viņš locījās kā hiēna; viņš negribēja sakāves, viņš vēl juta sevī pietiekami daudz spēka, drošsirdības un nežēlības.
Uzlēca saule. Tās spožie stari lija pāri purvam, sildīja slīkšņas un žāvēja savannu, kas elpoja rīta līksmē un augu svaigumā. Ūdens tagad vairs nelikās tik smags, nodevīgs un bīstams. Tas dzirkstīja un mirdzēja sudrabā ap zaļganīgi rūsganajām salām, pārklājās ar sīku ņirbu vilnīšu malahītu un pērlēm, uzvizmoja spožām vizlas zvīņām.