Cauri kārklu un alkšņu biezokņiem plūda vārā ūdens smarža. Gaismas un ēnu rotaļā mirdzēja ūdenszāles, baltās ūdensrozes un dzeltenie lēpju ziedi, saulē šūpojās skalbes, zeltenes un bultenes. Biezi saaugušās gundegas ar kuplajām, robotajām lapām un pūkaino zaķkāpostu maurs mijās ar savvaļas liniem, rūgtajām kresēm un rasenēm. Krūmos un meldru biezokņos šaudījās ūdensvistiņas, prīkšķes, tārtiņi un ķīvītes zaļganīgiem spārniem. Mazu, rūsganu līcīšu krastos kā sardzē stāvēja gārņi, uz zemes mēles, spārnus plivinādamas, draiskojās dzērves, un plēsīgā līdaka medīja līņus. . . Zaļganām uguntiņām dzirkstot, spāres laidelējās pāri saplaisājušiem lazurīta akmeņiem.
Faums nolūkojās uz savu cilti. Posts nomāca ļaudis kā smags slogs. Cilvēki, dažs dzeltenīgs, dažs asinssar- kans, dažs zaļganīgs kā ūdenszāles, oda pēc drudža un trūdošas miesas. Daži gulēja, saritinājušies kā čūskas, citi izstiepušies kā ķirzakas, bet viens otrs gārdza nāves mokās. Brūces vēderā bija kļuvušas melnas un riebīgas, brūces galvā šķita plašākas matos sarecējušo asiņu dēļ. Visiem šiem ļaudīm vajadzēja izveseļoties, jo nāvīgi ievainotie bija gājuši bojā viņā krastā vai arī dabūjuši galu purvājos.