Faums, novērsis savu skatienu no guļošajiem, sāka aplūkot tos, kurus cilts sakāve bija satriekusi vairāk nekā nogurums. Tie bija īsti ulamri — lielām, smagām galvām, zemām pierēm un spēcīgiem žokļiem, rūsganu ādu, spalvainiem ķermeņiem, spēcīgām rokām un kājām. Viņu maņu orgāni, sevišķi oža, bija tik labi attīstīti, ka ožas smalkuma ziņā viņi sacentās ar dzīvniekiem. Ulamru skatienos zvēroja drūms niknums. Sevišķi skaistas bija bērnu un jauno sieviešu acis.
Paleolīta ciltis — tā bija cilvēces jaunība, kura nekad vairs neatgriezīsies un kuras plaukstošo dzīvības spēku un enerģiju mēs tikai ar grūtībām varam iedomāties.
Faums pacēla rokas pret debesīm un ievaimanājās.
— Ko iesāks ulamri bez uguns? — viņš iesaucās. — Kā viņi dzīvos savannās un mežos, kas viņus pasargās no ziemas tumsas un vējiem? Viņiem būs jāēd jēla gaļa un sūras saknes! Kas sasildīs viņu nosalušās miesas? Iesmu smailes paliks neapdedzinātas. Lauva, zvērs ar asajiem zobiem, lācis, tīģeris un lielā hiēna pa nakti saplosīs viņus! Kurš atnesīs uguni, tas būs Fauma brālis, tas saņems trešo tiesu medījuma un ceturto tiesu visa kara laupījuma, tas saņems Gamlu — manu meitu un pēc manas nāves būs cilts vadonis!
Tad piecēlās Nao, Leoparda dēls, un teica: