— Lai dod man divus karavīrus veiklām kājām, un es iešu un atkarošu uguni Mamuta dēliem vai cilvēkēdājiem, kas medī Lielās upes krastos.
Faums palūkojās uz viņu nelaipnām acīm. Nao bija pats slaidākais no visiem ulamriem, platiem pleciem. Nebija veiklāka un ātrāka karavīra par Nao. Viņš uzvarēja Mu, Mežakuiļa dēlu, kurš spēkā varēja līdzināties Faumam. Faums baidījās Nao un bieži lika viņam darīt pazemojošus darbus, sūtīja projām no cilts un dzina nāves briesmās.
Nao nemīlēja vadoni, bet aizvien iedegās sajūsmā par šmaugo, lunkano, noslēpumaino Gamlu, kuras mati bija biezi kā mežs. Nao bieži paslepus gaidīja viņu kārklu biezokņos, slēpdamies aiz kokiem, vai arī gravā. Gamla iekvēlināja viņā gan maigumu, gan niknumu, dažreiz viņš izstiepa rokas maigiem, lēnīgiem apkampieniem, bet dažreiz viņam gribējās uzbrukt Gamlai, kā uzbrūk naidīgo cilšu meitenēm, un notriekt viņu zemē ar rungas sitienu. Tomēr viņš nevēlējās nodarīt meitenei nekā ļauna; ja viņš to apņemtu par sievu, viņš apietos ar to mīlīgi. Viņam nepatika redzēt baiļu izteiksmi cilvēku sejās — tā padarīja cilvēkus svešus.
Citā reizē Faums par Nao vārdiem būtu saniknojies. Tomēr nelaime lika vadonim savaldīties.
Varbūt savienība ar Leoparda dēlu varētu noderēt? Ja ne, gan viņš pratīs aizraidīt Nao nāvē. Un, pagriezies pret jaunekli, viņš teica: