No siriķiem, kungu klaušām un nodevām uz laiku paglābās tikai atsevišķas zemnieku sētas dziļi mežu biezokņos vai grūti pieejamās purvu salās. Toreiz mežu bija daudz vairāk nekā tagad, mežu masīvi saplūda cits ar citu, tālab paslēpties bija viegli. Ziemas bija sniegotākas un bargākas nekā mūsdienās, vasaras — aukstākas un mitrākas. Baltijas jūra reizēm aizsala, un ļaudis pa ledu tad varēja tikt no Latvijas uz Zviedriju.
Latvieši jau četrsimt gadus atradās vācu varā, bet, par spīti jezuītu aktivitātei, vēl 17. gs. sākumā daudzi pielūdza senču dievus un nebija aizmirsuši domu par brīvību un neatkarību. Pauls Einhorns savā 17. gs. sarakstītajā «Latviešu vēsturē» atstāsta raksturīgu gadījumu. Kāds vācietis lasījis zemniekiem priekšā un tulkojis senu hroniku par viņu senču panākumiem karā. Zemnieki sākuši pulcēties un apspriest lasīto. Vācieši sabijušies, ka nenotiek sacelšanās, un, piedraudot ar nāves sodu, aizlieguši runāt par latviešu tautas pagātni.
Bažas par sacelšanos bija pamatotas, jo, piemēram, 1577. gadā zemniekiem izd.evās Cēsīs, Ludzā, Rēzeknē un Viļakā padzīt poļu garnizonus.
Zemnieku pašapziņu tolaik stiprināja apstāklis, ka starp turīgajiem latviešiem bija vēl sīkie vasaļi un lei- maņi, tā saucamie brīvzemnieki. Viņi bija personiski brīvi, sīkie vasaļi pildīja karadienestu palīgkaraspēkā, brīvzemnieki maksāja nodevas graudā vai naudā.