17. gs. sākumā radās zināmas cerības atbrīvoties no vācu kungiem, jo poļi tikai daļēji atzina vācu tiesības. Tāda rīcība satricināja sen iegājušos kārtību, mazināja bijību pret vāciešiem. Diemžēl pēc grūtajiem un garajiem kara gadiem tautai trūka dzīvā spēka, ar ko stāties pretī kungu varai, tāpēc ilgas pēc brīvības nereti izpaudās savdabīgā garīgā pretestībā: dažādu burvestību veidos. Mierīgo un labsirdīgo seno dievu vietā nāca raganas un vilkači. Kungi burvjiem, vilkačiem un raganām piesprieda augstāko soda mēru — nāvi, sadedzinot viņus uz sārta, bet savādā, drūmā tautas kustība tālab nenorima. Paši muižnieki nereti bija neizglītoti un ticēja pārdabiskiem spēkiem vairāk nekā zemnieki. Tas, protams, zemrJeku acīm nepalika nepamanīts. Apspiestie šīs kungu bailes un lētticību reizēm gluži apzināti izmantoja. Baznīca un feodāļi gan centās iztēlot vilkačus kā pekles gārus un ļaundarus, lai tos kompromitētu tautas acīs, bet, kā rāda vēsturiski dokumenti, tautā nereti valdījis pretējs uzskats.
Vilkaču izdarības un rituāli, kas it kā ļaujot cilvēkam pārvērsties vilkā, bijuši dažādi, šķiet, pašu apsēsto diezgan brīvi izdomāti.
Sī kustība bijusi diezgan nopietna. Par vilkačiem interesējušies vairāki tā laika vēsturnieki. Einhorns (arī Fišarts) atzina vilkaču pastāvēšanu un atbilstoši to laiku zināšanu līmenim centās fenomenu «izskaidrot», tādējādi pastiprināti popularizējot šīs parādības maģisko pusi.