Pierakstīti arī it kā aculiecinieku redzēti gadījumi, kad cilvēki pārvērtušies vilkos. Kāds alūksnietis, piemē­ram, ļaudis pārvērtis vilkačos ar «uzdzeršanu». Vēstur­nieki liksējuši arī citus līdzīgus notikumus.

Romānā attēlotais vilkaču sils atrodas trijstūrī starp Jaunpiebalgu, Gulbeni un Madonu.

Vilkača Toma Staldes dzimtā puse varētu būt Alūk­snes novada Laicenes vai Ziemeru pagasts. Te mīt un, domājams, arī toreiz mituši vīri ar stūrainiem rakstu­riem un vērā ņemamām izdomas spējām. Tādiem nesko­lotiem talantiem, vajadzības spiestiem, laikam taču ne­būtu grūti izgatavot romānā aprakstītās vilku dūkas un citas gudras ietaises. Pats romāna sižets nav izdomāts. To man stāstīja tēvamāte Līze Mauliņa, kura dzimusi 1851. gadā un kuras dzimtā puse ir Zeltiņi. Vilkaču va­kars Zeltiņu muižā• attēlots, burtiski, pēc vecmāmiņas teikas meta.

Pirmā saskare ar vecmāmiņas teiku man sākās ļoti ikdienišķi. Septiņu vai astoņu gadu vecumā izgatavoju savā mūžā pirmo alkšņa svilpīti un atstāju pa nakti uz mūrīša. Sakaltusi un sarāvusies tā rītā vairs neskanēja. Līdz sirds dziļumiem apbēdināts, pūtu, kaut ko vēl ce­rēdams, līdz pamanīju, ka no neskanošās svilpes sabīs­tas kaķis un izskrien pagalmā.