Brālis kaķi ienesa atpakaļ, un es pūtu vēl. Vecmāmiņa, to redzēdama, izbāra mūs abus un teica dīvainā balsī: «Tai svilpē ir vilka skaņa. To dzird tikai zvēri. Liecieties mierā, izsauksiet vēl no meža lielā vilkača vilkus.» Vēlāk vecmāmiņa pastāstīja, ka viņas vectēva brāļi ar šādām vilka dūkām brīdinājuši malu mednieku suņus par tiunga nākumu. To viņa pauda kā lielu noslēpumu, piebilzdama, ka ar mazām vilka svilpītēm mednieki arī pievilinājuši vilkus. (Pat šobrīd mednieki ultraskaņas svilpītes, kas atdarina smalkus peļu pīkstus, izmanto lapsu medībās.) Teiksmu par nelaimīgā savādnieka drūmā Toma mitināšanos silā kopā ar vilku baru viņa neizpauda uzreiz, bet pa druskai, katrreiz piebilzdama, ka īsto patiesību neviens tā arī nekad īsti neuzzināšot.
Lai gūtu iespējami reālāku priekšstatu par attēlojamā gadsimta dzīvi, iepazinos ar dažādiem vēstures avotiem, sīki izpētīju zviedru arklu revīzijas materiālus par Alūksnes, Gulbenes, Gaujienas un citiem novadiem, izstudēju Manceja sprediķu grāmatu, tā laika tiesību avo-: tus un citus materiālus.
Savas dzimtās apkārtnes izzināšana pēc šiem revīzijas materiāliem radīja reljefu priekšstatu par toreizējiem apstākļiem un cilvēkiem. Revidentu aktos uzrādīts saimniecību lielums, ģimenes sastāvs (pēc vārdiem un vecumiem), zirgu, govju, kazu un aitu skaits.