Pārsteidz fakts, ka manā dzimtajā Veclai­cenē (Laicenē) toreizējie māju nosaukumi saglabājušies līdz mūsu dienām, piemēram, Bāliņi, Kaķīši, Kanastas, Ķempji, Leģenes, Mauliņi, Mušķi, Pelši, Sprīvuļi, Stal- des utt. Tāpat kaimiņu Ziemeros: Ādiņi, Anaraudas, Bārtuži, Semeikas, Skultes, Stāmeri, Skripīts" utt. Pēc vēsturnieku domām, daļa apdzīvoto vietu nosaukumu ir krietni veci, iespējams, pastāv no tiem laikiem, kad

Tālavā vēl nebija uzkundzējušies sveštautas feodāļi, vai pat no laikiem, kad šajā novadā vēl mita lībieši un somugri, par to liecina toponīmi: Bārtuži, Lugaži u. c.

Revīzijas laikā laukos baznīcu tikpat kā nav bijis. Toties krogu — krietni daudz, un daži no tiem piederē­juši latviešiem. Parasti gan zemnieki īrēja krogus no muižas. Krogos tolaik bieži apmetās ceļojošie tirgoņi, sludinātāji, klaidoņi. Krodzinieki tālākpārdošanai iegā­dājās no tirgotājiem dažādas mantas, sevišķi dzelzs dar­barīkus, čuguna un māla podus, sāli un citas preces. Galvenās preču apmaiņas vietas tomēr bija pilsētu tirgi, sevišķi rudens tirgi, tā saucamie gadatirgi, kas notika pilsētās, miestos vai arī kādā muižā lielāku satiksmes ceļu krustojumos.

Šaujamieroči ar stobru parādījās jau 15. gadsimtā, taču drīz muižnieki aizliedza šādus ieročus iegādāties zemniekiem. Par ieroča turēšanu draudēja sods. Šauja­mais bija smags un neprecīzs, lēni (pa galu) lādējams, bez vītnēm.